Urīnizvadsistēma

Urīnizvadsistēma sastāv no nierēm, urīnvadiem, urīnpūšļa un urīnizvadkanāla. Šīs sistēmas galvenie uzdevumi ir atbrīvot organismu no sārņvielām, kuras rodas šūnu metabolisma rezultātā, regulēt asiņu tilpumu un asinsspiedienu, kontrolēt ūdens-sāļu līdzsvaru, kā arī regulēt asiņu pH līmeni.

Nieres ir galvenais liekā šķidruma, sāļu un sārņvielu izvades orgāns, šajā sistēmā tās producē urīnu, savukārt pārējie urīnizvadsistēmas orgāni urīnu uzkrāj vai izvada no organisma. Niere darbojas kā filtrs, kas katru dienu izfiltrē apmēram 100 litrus asiņu, veidojot pirmurīnu – šķidrums, kas no asinīm caur plānām tubuļu membrānām nonāk Boumana kapsulā. Tālākmnieru kanāliņos šis šķidrums daļēji uzsūcas atpakaļ asinīs, bet nevajadzīgie toksīni, metabolisma galaprodukti, sārņvielas, liekie sāļi, dažādi joni – ar urīnu izvadās no ķermeņa. Vajadzīgais ūdens, glikoze, aminoskābes tiek reabsorbētas – atgriežas asinsritē. Papildus tam, urīnizvadsistēmai ir arī nozīmīga loma asinsspiediena regulācijā.

Nieres

Niere (ren s. nephros) ir pupas formas pāra orgāns, kas atrodas vēdera dobuma mugurējā daļā. Attiecībā pret vēderplēvi nieres ir retroperitoneāli orgāni, tās ieguļ ekstraperitoneālajos saistaudos un atrodas uz sāniem no mugurkaula. Uz nieres mediālās malas atrodas dziļa vertikāla sprauga – nieres vārti (hilus renalis), priekšējā un mugurējā lūpa. Pa nieres vārtiem ieiet sekojošās struktūras: nieres artērija (a. renalis), nieres vēna (v. renalis), limfvadi, nervi. Nieres vārti pāriet uz nieres dobumu (sinus renalis).

Nieres iekšējā uzbūve

Griezumā nierei izšķir sekojošās daļas:

1. Garoza – perifērā daļa, kas izveido nepārtrauktu slāni 4-5 mm biezumā
2. Serde – garoza, iespiežoties serdē, veido nieres stabus (columnae renales), kuri sadala serdes audus trīsstūrveida zonās, ko sauc par nieres piramīdām. Katrā nierē ir 12-15 piramīdas, kuru pamatnes vērstas uz garozas pusi, savukārt to virsotnes – uz iekšpusi, nieres dobuma virzienā. Vienas vai vairāku piramīdu galotnēm saplūstot, veidojas nieres kārpiņa, uz kuras atrodas atverītes, pa kurām izdalās urīns. No piramīdas pamatnes nieres garozā ieiet serdes stari, kas izveido staraino joslu, bet starp stariem iespiežas garoza un izveido t.s. sagriezto daļu. Viena piramīda ar piegulošo nieres daļu veido nieres daivu. Viens serdes stars (processus medullaris) kopā ar garozas daļu, kas to aptver, veido nieres daiviņu.

Katru nieres kārpiņu apņem mazā piltuvīte. Saplūstot mazajām piltuvītēm, nieres dobumā izveidojas 2-3 lielās piltuvītes. Tās saplūst vienā kopīgā nieres bļodiņā, kas pie nieres vārtiem sašaurinās un pāriet urīnvadā (ureter). Nieres dobumu izklāj fibrozā kapsula, kā arī daļa no tauku kapsulas, kas iestiepjas nierē pa nieres vārtiem. Turklāt nieres dobumā atrodas arī asinsvadi, nervi, limfvadi, mazās piltuvītes, lielās piltuvītes ap nieres bļodiņu.

Nieres funkcionālā pamatvienība ir nefrons, kas veidojas no nieres ķermenīša un kanāliņiem.

Nieres apvalki

Nieri no ārpuses klāj saistaudu apvalki:

1. Fibrozā kapsula – saistaudu kapsula, kas apņem nieres.
2. Tauku kapsula jeb perinefriskie tauki – uzreiz ārpus kapsulas, apņem visu nieri, bet labāk attīstīta nieres mugurpusē. Tie pasargā nieri no satricinājumiem un atdzišanas.
3. Nieres fascija – ekstraperitoneālās fascijas veidots apvalks, kam izšķir divas lapiņas – priekšējo un mugurējo. Virs nieres abas lapiņas savienojas, bet zem nieres – nesavienojas. Tās iet uz leju līdz iegurnim, kur pāriet retroperitoneālajos audos, tādēļ var notikt nieres noslīdēšana. Laterālajās pusēs abas fascijas lapiņas savienojas, savukārt mediāli mugurējā lapiņa pieiet pie mugurkaula, bet priekšējā uz viduslīnijas savienojas ar pretējās puses priekšējo lapiņa. Arī virsnieru dziedzerus parasti iekļauj šī fascija, un ar nelielām starpsienām tie ir atdalīti no nierēm.

Nieres topogrāfija

Nieres atrodas mugurējā vēdera reģionā, mezogastrijā, jostas apvidū.

Labā niere atrodas no aptuveni 12. krūšu skriemeļa līmeņa (augšā) līdz 3. jostas skriemelim (lejā). Labās nieres vārti ir 2. jostas skriemeļa līmenī. 12. riba šķērso labās nieres augšējo trešdaļu. Labā niere atrodas nedaudz zemāk kā kreisā niere, kas saistīts ar labās nieres attiecībām ar aknām.

Kreisā niere atrodas augstāk – no 11. krūšu līdz 2. jostas skriemelim. 12. riba šķērso kreiso nieri pa vidu. Kreisās nieres vārti atrodas 1. jostas skriemeļa līmenī.

Urīnvadi

Urīnvadi (ureteres) ir divas apmēram 25 cm garas caurulītes, kas transportē urīnu no nierēm uz urīnpūsli. Katrs urīnvads aizvada urīnu no vienas nieres. Urīnvads sākas vēdera dobumā kā tiešs nieres bļodiņas turpinājums un beidzas iegurnī – urīnpūslī, ieurbjoties cauri tā mugurējai sienai. Urīnvada izeja atrodas urīnpūšļa lejas daļā.

Nonākot iegurnī, vīrieša urīnvads iet pa mazā iegurņa laterālo sienu, krustojas ar sēklvadu, pagriežas uz mediālo pusi, tad nonāk urīnpūšļa mugurpusē – uz robežas starp urīnpūšļa dibenu un ķermeni. Beigās urīnvads slīpi iet cauri urīnpūšļa sieniņai un atveras ar urīnvada atveri.

Savukārt sievietes urīnvads iet pa mazā iegurņa laterālo sienu, pēc tam starp platās saites abām lapiņām kopā ar dzemdes artēriju un dzemdes pamatsaiti. Pēc tam sievietes urīnvads apliecas ap dzemdes kaklu, nonāk pie urīnpūšļa. Uz robežas starp urīnpūšļa dobumu un ķermeni tas ier cauri urīnpūšļa sieniņai un atveras ar urīnvada atveri.

Urīnvada diametrs ir apmēram 6 – 7 mm, bet ir trīs sašaurinājumi – vietas, kurās urīnvada diametrs ir ap 3 – 4 mm. Urīnvada sašaurinājumi:

1. Augšējais – pie neres vārtiem, kur urīnvads sākas no nieres bļodiņas;
2. Vidējas – vietā, kur urīnvads ieiet iegurnī un šķērso kopējās iegurņa artērijas bifurkāciju;
3. Apakšējais sašaurinājums – vietā, kur urīnvads ieiet urīnpūslī, slīpi šķērsojot urīnpūšļa sieniņu.

Urīnvads atrodas retroperitoneāli abpus mugurkaulam.

Urīnvada sieniņas uzbūve

Urīnvada sieniņa ir veidota no vairākiem slāņiem:

1. Gļotādas slānis – to klāj pārejas epitēlijs un tas veido gareniskas krokas.
2. Muskuļainais slānis – veidota no gludā muskulatūras, šis slānis urīnvada augšējās divās trešdaļās sastāv no diviem slāņiem – gareniskā un cirkulārā, savukārt apakšējā trešdaļā no trim – gareniskā, cirkulārā un gareniskā.
3. Adventiciālais apvalks – urīnvada ārējais saistaudu slānis.

Urīnpūslis

Urīnpūslis (vesica urinaria) ir dobjš, muskuļots urīnizvadsistēmas orgāns ar iestiepjamām sienām. No nierēm pa urīnvadiem tajā ieplūst urīns, kas urīnpūslī uzkrājas. Tas spēj uzkrāt aptuveni 400 – 600 ml urīna pieaugušam un veselam cilvēkam. Vēl viena urīnpūšļa funkcija ir dalība urīna izvadīšanā, kontrahējoties urīnpūšļa muskulatūrai.

Urīnpūslis atrodas mazajā iegurnī tieši aiz kaunuma kauliem. Vīriešiem aiz urīnpūšļa atrodas sēklas pūslīši un taisnā zarna, savukārt sievietēm -dzemde un maksts augšējā daļa.

Atkarībā no urīnpūšļa pildījuma, tā āŗējais izskats un stāvoklis pret vēderplēvi var ievērojami mainīties. Tukšs urīnpūslis ir saplacināts, muskuļi – sarāvušies, siena – bieza, dobums – spraugveida, gļotāda veido lielas krokas. Urīnpūslim pildoties, tas palielinās uz augšu, iegūst ovālu formu, muskulatūra izstiepjas, gļotādas krokas izlīdzinās un urīnpūšļa siena kļūst plānāka.

Urīnpūšļa sieniņa

Urīnpūšļa sieniņu veido sekojošie slāņi:

1. Gļotādas slānis – iekšējais slānis, ko izklāj pārejas epitēlijs, tukša urīnpūšļa gļotāda veido daudz kroku;
2. Zemgļotāda – apņem gļotādas slāni, izņemot urīnpūšļa trīsstūra apvidū;
3. Muskuļu slānis – veido vairāki gludās muskulatūras slāņi; pie urīnizvadkanāla iekšējās atveres veido iekšējo urīnzvdakanāla slēdzējmusli;
4. Adventiciālais apvalks – ārējais saistaudu slānis, kas pārklāj urīnpūsli no priekšpuses un pūšļa dibena daļu, ja tas tukšs; savukārt urīnpūšļa mugurējo sienu klāj serozais apvalks – vēderplēve. Tukšam urīnpūslim vēderplēve sedz tikai mugurējās virsmas augšdaļu, savukārt pilns urīnpūslis paceļas virs simfīzes, un tad vēderplēve pārklāj arī tā mugurpusi un sānus. Starp urīnpūšļa priekšējo sienu un simfīzi ir ar saistaudiem pildīta sprauga.

Urīnpūšļa apakšdaļā atrodas trīs savstarpēji tuvu novietotas atveres, starp kurām izveidojas neliels, gluds trīsstūris. Augšējās divas ir urīnvadu atveres, bet apakšējā – urīnizvadkanāla iekšējā atvere. To noslēdz gludās musklatūras slēdzējmuskulis, kas neļauj urīnam izplūst no urīnpūšļa. Kad urīnpūšļa siena izstiepjas, tajā esošie receptori tiek kairināti, un noteikta izstiepuma pakāpe izraisa reflektoru urīnpūšļa muskulatūras kontrakciju. Vienlaikus atslābst slēdzējmuslis un urīnpūslis iztukšojas.

Urīnizvadkanāls

Urīnizvadkanāls (urethra) ir cauruļveida orgāns, kas transportē urīnu no urīnpūšļa līdz atverei starpenē, izvadot urīnu ārējā vidē. Urīnizvadkanāls sākas ar iekšējo atveri urīnpūšļa apakšējā daļā un beidzas ar ārējo atveri vīriešiem dzimulocekļa galviņā, bet sievietēm – maksts priekštelpā. Urīnizvadkanāla garums atšķiras abiem dzimumiem, jo vīriešiem tas ceļo cauri dzimumloceklim. Sievietēm urīnizvadkanāls funkcionē tikai urīna izdalīšanai, savukārt vīrietim – gan urīnizvadei, gan ejakulācijai.

Urīnizvadkanāla sieniņa

Urīnizvadkanāla sieniņu veido:

1. Gļotāda – izklāj urīnizvadkanālu no iekšpuses, veidojot nelielas, gareniskas krokas, un tajā atrodas daudz sīku gļotu dziedzeru;
2. Muskuļkārta – nosedz gļotādu; urīnizvadkanālam ir iekšējais un ārējais slēdzējmuskulis: iekšējo slēdzēju veido gludā muskulatūra, tas atrodas pie urīnizvadkanāla iekšējās atveres, tā darbība nav pakļauta cilvēka gribai, savukārt ārējo slēdzējmuskuli veido šķērssvītrotās muskuļšķiedras, un tas ir gribai pakļauts, aptver urīnzvadkanālu vietā, kuras iet cauri starpenei. Atslābstot abiem slēdzējmuskuļiem, notiek urinēšana.

Urīnizvadkanāla gļotādas iekaisuma gadījumā urinēšana ir bieža un sāpīga.

Galvenās atšķirības starp vīrieša un sievetes urīnizvadkanālu:

1. Morfoloģiskās atšķirības:
   1. Vīriešu urīnizvadkanāls – garāks, ar mazāku diametru, izlocīts, ir sašaurinājumi un paplašinājumi;
   2. Sieviešu urīnizvadkanāls – īsāks, ar lielāku diametru, taisns, nav sašaurinājumu un paplašinājumu;
2. Funkcionālās atšķirības:
   1. Vīriešu – izvada urīnu un spermu;
   2. Sieviešu – izvada tikai urīnu.

Vīrieša urīnizvadkanāls

Vīrieša urīnizvadkanāls (urethra masculina) ir apmēram 16 – 22 cm garš, 5 – 6 mm plats, veidojot S veida cauruli. Tas sākas ar iekšējo atveri urīnpūslī, iziet cauri priekšdziedzerim (prostatai), starpenei un dzimumloceklim, beidzoties ar ārējo atveri vertikālas spraugas veidā dzimumlocekļa galviņā. Priekšdziedzera rajonā vīrieša urīnizvadkanālā atveras sēklas izsviedējvadi un priekšdziedzera izvadkanāliņi, tāpēc pa urīnizvadkanālu ejakulācijas laikā izdalas sperma. Vīrieša urīnizvadkanāls ceļo caur vairākiem orgāniem un tam izšķir trīs daļas:

1. Priekšdziedzera daļa (pars prosthatica) – iet cauri priekšdziedzerim (ap 3 cm);
2. Membranozā daļa (pars membranosa) – iet cauri starpenei, visīsākā daļa (ap 1 cm);
3. Sūkļveida ķermeņa daļa (pars spongiosa) – iet cauri dzimumlocekļa briedumķermenim, visgarākā vīrieša urīnizvadkanāla daļa (ap 9 – 18 cm).

Priekšdziedzera daļā mugurējā sienā atrodas sēklas uzkalniņš (colliculus seminalis), kur atveras abi sēklas izsviedējvadi. Abās pusēs no sēklas uzkalniņa atveras priekšdziedzera vadiņi (ductuli prostatici). Savukārt sūkļveida ķermeņa daļas sākumā atveras sīpoliņa dziedzeru izvads (ductus glandulae bulbourethralis).

Vīrieša urīnkanālam ir trīs sašaurinājumi:

1. Augšējais sašaurinājums – pie urīnizvadkanāla iekšējās atveres, tam izejot no urīnpūšļa;
2. Vidējais sašaurinājums – membranozajā daļā;
3. Apakšējais sašaurinājums – pie urīnizvadkanāla ārējās atveres.

Vīrieša urīnizvadkanālam ir raksturīga S veida forma, kam ir divi izliekumi:

1. Pastāvīgs liekums zem kaunuma kaula;
2. Nepatstāvīgs liekums pirms kaunuma kaula – atrodas kaunuma kaula priekšpusē, un to var iztaisnot, paceļot dzimumlocekli.

Vīrieša urīnizvadkanāla sieniņas uzbūve:

1. Gļotādas slānis – izklāj urīnizvadkanālu visā garumā; sūkļveida ķermeņa daļā gļotādā atveras urīnizvadkanāla dziedzeri, kuru sekrēts padara gļotādu mitru un pasargā no urīna iedarbības; laivveida bedrītes apvidū gļotāda veido vārstuli.
2. Muskuļu slānis veido divus sfinkterus jeb slēdzējmuskuļus:
   1. Iekšējais jeb urīnpūšļa slēdzējs – pie iekšējās atveres, ko bez pūšļa cirkulārā slāņa veido arī priekšdziedzera gludās muskuļšķiedras;
   2. Ārējais jeb urīnizvadkanāla slēdzējs, ko izveido starpenes šķērssvītrotā muskulatūra un kurš atrodas ap vīrieša urīnizvadkanāla membranozo daļu.

Sievietes urīnizvadkanāls

Sievietes urīnizvadkanāls (urethra feminina) ir 2,5 – 3,5 cm garš cauruļveida orgāns. Tas sākas ar iekšējo urīnizvadkanāla atveri urīnpūšļa sienā un beidzas ar ārējo urīnizvadkanāla atveri maksts priekštelpā, kas atrodas starp mazajām kaunuma lūpām. Sievietes urīnizvadkanāls saaug ar maksts priekšējo sienu. Atšķirībā no vīrieša urīnizvadkanāla – tam ir taisna gaita, kā arī nav sašaurinājumu un paplašinājumu. Sievietes urīnizvadkanāla diametrs ir aptuveni 7 – 10 mm. Urīnizvadkanāla ārējo slēdzēju veido šķērssvītrotā muskulatūra un tas atrodas ap kanāla ārējo atveri.