Muskuloskeletālā sistēma nodrošina cilvēka ķermeņa kustīgumu, stabilitāti, balstu un formu. Šī sistēma sastāv no skeleta un muskuļiem, kuri realizē kustības locītavās. Līdzās kauliem un muskuļiem pie muskuloskeletālās sistēmas pieder arī cīpslas, kuras stiprina muskuļus pie kauliem. Cilvēka skeleta galvenā komponente ir kauli, starp kuriem veidojas locītavas. Skeleta vienotību un locītavas balsta tādas papildus struktūras kā skrimšļi, saites un locītavu gļotsomiņas jeb bursas.
Skelets
Pieauguša cilvēka skelets veidots no 206 kauliem un ar tiem saistītajiem skrimšļiem. Kaulus atbalsta saites, cīpslas, bursas un muskuļi. Skelets funkcionē kā pasīvais kustību aparāts. Turklāt skeleta kauli, savā starpā savienojoties, aizsargā vairākus dobumos esošos orgānus, tajā skaitā galvas smadzenes, muguras smadzenes, sirdi un plaušas. Skeleta kaulus var grupēt divās lielās daļās: aksiālais skelets un apendikulārais skelets. Pie aksiālā skeleta pieskaita galvaskausa kaulus, mugurkaulu un krūšu kurvja kaulus. Savukārt apendikulāro skeletu veido plecu un iegurņa, kā arī rokas un kājas kauli
Kauli veidoti no diviem specifiskiem slāņiem, kuri atšķiras histoloģiski un pēc raksturīgajām pazīmēm. Kaulu perifērijā atrodama blīvā kaulviela, kura veido viendabīgu masu, savukārt kaulu iekšpusē ir atrodama irdenā kaulviela, kuru veido tā saucamās kaulu trabekulas jeb baļķīši. Kaulu baļķīši krustojas dažādos leņķos un norobežo nelielus dobumus, kuri satur sarkanās kaula smadzenes (medulla ossium rubra). Šeit attīstās asins formelementi. Sarkanās kaula smadzenes pieaugušā vecumā pārveidojas par dzeltenām kaulu smadzenēm (medulla ossium flava), kuras pamatā veidotas no taukšūnām.
Visi skeleta kauli no ārpuses ir pārklāti ar membrānu, kuru sauc par kaula plēvi (periosteum). Tā veidota no saistaudiem, turklāt satur daudz nervu, kā arī asinsvadus, kuri apasiņo kaula ārējos jeb perifēriskos slāņus. Turklāt kaula plēve satur arī tādas šūnas, kas var kļūt par kaula veidotājšūnām un sintezēt jaunu kaulvielu. Augšanas periodā šīs šūnas īsteno kaulu augšanu resnumā, savukārt lūzuša kaula gadījumos, tās nodrošina bojātā kaula saaugšanu. Kaula augšana garumā norisinās augšanas skrimšļu plātnītēs, kuras atrodas garajos kaulos starp kaula ķermeni (diafīzi) un galiem (epifīzēm). Cilvēka kauli aug līdz aptuveni 18 – 22 gadu vecumam.
Galvaskauss
Galvaskausu (cranium) veido 22 atsevišķi kauli, lielākā daļa no tiem ir pāra kauli. Galvenās galvaskausa funkcijas ir mehāniski pasargāt galvas smadzenes un ar tām saistītos maņu orgānus. Galvaskausam izšķir divas galvenās daļas: smadzeņu daļu (neurocranium) un sejas skeletu (viscerocranium).
Galvaskausa smadzeņu daļas kauli:
- Sietiņkauls
- Pieres kauls
- Pakauša kauls
- Paura kauls
- Spārnkauls
- Deniņkauls
Sejas skeleta kauli:
- Deguna apakšējā gliemežnīca
- Asaru kauls
- Apakšžoklis
- Augšžoklis
- Deguna kauls
- Aukslēju kauls
- Lemesis
- Vaiga kauls
Mugurkauls
Mugurkauls veidots no 32 līdz 34 skriemeļiem. Tas veido skeleta asi un funkcionē kā balsts citām ķermeņa daļām, turklāt tas mehāniski aizsargā muguras smadzenes un to apvalkus.
Mugurkaulam izšķir sekojošās daļas:
- Kakla daļa – sastāv no 7 kakla skriemeļiem (C1 – C7);
- Krūšu daļa – sastāv no 12 krūšu skriemeļiem (T1 – T12);
- Jostas daļa – sastāv no 5 jostu skriemeļiem (L1 – L5);
- Krustu daļa – sastāv no savstarpēji saplūdušiem 5 krustu skriemeļiem, kas kopā veido krustu kaulu (sacrum);
- Astes daļa – 3 līdz 5 skriemeļi saplūstot kopā, izveido astes kaulu (os coccygis).
Tipisks skriemelis (vertebra) sastāv no skriemeļa ķermeņa un loka, kā arī septiņiem izaugumiem. Krūšu skriemeļu ķermeņu sānu virsmās ir bedrītes, kuras veido locītavas ar ribu galviņām. Skriemeļi novietoti viens virs otra un tos savieno starpskriemeļu diski, kā arī divas garās saites, kas stiepjas pa skriemeļu priekšējām un mugurējām virsmām visā mugurkaula garumā. Skriemeļu loki ir vērsti no ķermeņiem uz mugurpusi, un no lokiem atiet vairāki izaugumi. Augšējie un apakšējie locītavizaugumi savieno blakus esošos skriemeļus, veidojot starpskriemeļu locītavas (articulationes intervertebrales). No lokiem sānu virzienā iet šķērsizaugumi. Savukārt smailie izaugumi iet no lokiem kakla un jostas daļā gandrīz horizontāli, bet krūšu daļā – ar virzienu lejup. Smailos izaugumus savstarpēji savieno īsās saites, kā arī garā saita. Starp šķērsizaugumiem stiepjas īsas starpsaites. Mugurkaula vidū atrodas mugurkaula kanāls, kas veidojas no skriemeļu atverēm un kurā atrodas muguras smadzenes. Kanāla sānos ir starpskriemeļu atveres, pa kurām no kanāla iziet muguras smadzeņu jeb spinālie nervi. Savukārt krustu kaulā ir krustu kaula kanāls, no kura muguras smadzeņu nervu zari iznāk pa priekšējām un mugurējām krusta kaula atverēm.
Mugurkaulam ir raksturīgi 4 izliekumi, no kuriem divi ir primāri un divi sekundāri. Pieaugušam cilvēkam krūšu un krustu izliekumi ir vērsti uz mugurpusi un tajā pašā virzienā kā auglim, tāpēc tos sauc par primāriem. Sekundārie izliekumi – kakla un jostas – veidojas uz pretējo pusi no primārajiem jeb uz priekšu. Ejot, skrienot vai lecot, šie izliekumi samazina grūdienus un satricinājumus starp mugurkaula skriemeļiem.
Krūškurvis
Krūškurvja siena veidota galvenokārt no kauliem un muskuļiem. Tā skelets aptver krūšu dobumu, to priekšpusē veido krūšu kauls, sānos un priekšpusē – 12 pāri ribu, mugurpusē – 12 krūšu skriemeļi un starpskriemeļu diski. Pa krūškurvja augšējo atveru krūšu dobumā ieiet traheja (elpvads), barības vads, asinsvadi un nervi. Krūškurvja apakšējo atveri aizklāj diafragma.
Krūšu kauls
Krūšu kauls (sternum) ir plakans kauls, kas novietots viduslīnijā krūškurvja priekšpusē. Tam izšķir trīs daļas:
- Rokturis – krūšu kaula augšdaļa, kura ar atslēgas kauliem veido krūšu kaula un atslēgas kaula locītavas (articulationes sternoclaviculares), bet ar pirmajām ribām skrimšļainus savienojumus.
- Krūšu kaula ķermenis – kaula vidus daļa, ar kuru savienojas 2.-7. ribu skrimšļainās daļas.
- Šķēpveida izaugums – krūšu kaula apakšējā daļa.
Krūšu kaulā starp divām plānām blīvās kaulvielas plātnītēm ir irdenā kaulviela, kurā atrodas sarkanās kaula smadzenes.
Ribas
Ribas (costae) ir gari, plati, izlocīti kauli, kuri veido lielāko krūškurvja sienas skeleta daļu. Tās sargā krūškurvja iekšējos orgānus, tajā skaitā sirdi un plaušas, kā arī pie ribām stiprinās krūškurvja muskuļi. Katra riba sastāv no priekšējās skrimšļainās un mugurējās kaulainās daļas. Mugurējās daļas ar ribu galviņām pievienojas pie mugurkaula, veidojot ribu un mugurkaula locītavas (articulationes costovertebrales). 2. – 7. ribu skrimšļainās daļas pievienojas pie krūšu kaula. 7., 8., 9. ribu skrimšļi savienojas savā starpā, veidojot ribu lokus, savukārt apakšējo 11. – 12 ribu priekšējie gali brīvi beidzas vēdera muskulatūrā. Starp ribām ir veidojas spraugas, ko aizpilda ārējie un iekšējie ribstarpu muskuļi, kas piedalās elpošanā, kā arī pa tām iet ribstarpu nervi un asinsvadi.
Pleca josla
Pleca josla (cingulum membri superioris) savieno rumpi un rokas. To veido divi kauli katrā pusē – lāpstiņa un atslēgas kauls. Abi atslēgas kauli priekšpusē savienojas ar krūšu kaulu, bet aizmugurē – ar lāpstiņām. Plecu josla ir kustīga ķermeņa daļa, ko var pacelt uz augšu, nolaist lejā, pārvietot uz priekšu un atpakaļ. Atslēgas kauls (clavicula) ir garš un izliekts “S” formas kauls, kas guļ horizontāli tieši virs pirmās ribas, turklāt to var izpalpēt visā garumā un arī labi redzēt slaidiem cilvēkiem. Savukārt lāpstiņa (scapula) ir plakans trīsstūra formas kauls, kas savienots ar atslēgas kaulu un augšdelma kaulu. Tā ir kustīga, jo to vietā notur tikai muskulatūra.
Roka
Roka jeb brīvā augšējā ekstremitāte (membrum superius liberum) kustīga ķermeņa daļa, kura sastāv no trim daļām: augšdelma, apakšdelma un plaukstas. Daļas savstarpēji savieno locītavas.
Augšdelms
Augšdelms ir rokas augšējā daļa, kuras skeletu veido viens kauls – augšdelma kauls (humerus). Tas savienu lāpstiņu un apakšdelma kaulu. Augšdelma kauls ir garais kauls, kuram izšķir trīs daļas: augšējo galu, ķermeni, apakšējo galu. Kaula augšgalam ir lodveida formas galva, kas vērsta uz iekšpusi un piedalās pleca locītavas veidošanā. Starp galvu un ķermeni ir augšdelma kaula kakls, kuram priekšpusē ir plakans mazais pauguriņš, bet ārējā malā – lielais pauguriņš. Pie šiem pauguriem stiprinās muskulatūra. Augšdelma kaula ķermenim augšdaļā ir cilindriska forma, savukārt lejasdaļā tā mainās uz trīsšķautņu prizmas formu. Kaula apakšējā daļa ir paplašināta un nedaudz saplacināta, uz tā veidojas divi pacēlumi – augšdelma kaula galviņa, kam ir lodveida forma un kas atrodas ārējā malā, un augšdelma kaula veltnis, kas atrodas iekšējā malā.
Elkoņa locītava
Starp augšdelma un apakšdelma kauliem veidojas elkoņa locītava (articulatio cubiti), kura ļauj roku saliekt un iztaisnot. Elkoņa locītava faktiski veidota no diviem savienojumiem: pirmais ir starp elkoņa kaula veltņa ierobu un augšdelma kaula veltni, otrais – starp spieķa kaula galvu un augšelma kaula galviņu.
Apakšdelms
Apakšdelms ir rokas vidējā daļa, kas sniedzas no elkoņa locītavas līdz plaukstai. Apakšdelma skeletu veido divi kauli: spieķkauls un elkoņa kauls. Spieķkauls (radius) sniedzas no elkoņa locītavas ārējās malas līdz plaukstas īkšķa pusei. Elkoņa kauls (ulna) atrodas blakus spieķkaulam, rokas iekšējā malā. Abu kaulu augšgali un apakšgali arī savā starpā veido locītavas, kuras piedalās pronācijas un supinācijas (spieķkaula griešanās ap elkoņa kaulu, mainot plaukstas virzienu) kustību īstenošanā.
Plauksta
Plauksta (manus) ir rokas apakšējā daļa, kuru veido kauli, muskuļi, kā arī saites un cīpslas. Cilvēka rokas ir uzbūvētas tā, ka ar tām ir iespējams īstenot dažādas sarežģītas un precīzas kustības. Plaukstas skeletu tipiski veido 27 kauli, kurus iedala trīs grupās: plaukstas pamata, delnas un pirkstu kauli. Plaukstas pamata skeletu veido 8 dažādas formas un izmēra nelieli kauliņi. Delnā ir 5 pēc formas līdzīgi kauli, savukārt pirksti sastāv no pirkstu kauliņiem jeb falangām – īkšķim ir 2 falangas, bet pārējiem pirkstiem – katram 3.
Iegurņa josla
Iegurņa josla atrodas rumpja apakšdaļā un savieno vidukli ar kājām. Tās skeletu veido gūžas kaulu pāris. Katrs gūžas kauls (os coxae) ir veidots no trīs kauliem – zarnkaula, sēžas kaula un kaunuma kaula, kuri pieaugušam cilvēkam saauguši vienā kaulā. Zarnkauls (os ilium) vērsts uz augšu, sēžas kauls (os ischium) – uz leju un mugurpusi, savukārt kaunuma kauls (os pubis) – uz priekšpusi. Labais un kreisais gūžas kauls savienojas priekšpusē, kur saaug ar skrimsli, veidojot simfīzi. Mugurpusē gūžas kauli savienoti ar krustu kaulu, veidojot mazkustīgas locītavas. Gūžas kaula ārējā virsmā atrodas dziļš locītavdobums, kurā ieguļ augšstilba kaula galva, veidojot gūžas locītavu.
Gūžas kauli, krustu kauls, astes kauls, kā arī divi apakšējie jostas skriemeļi kopā veido iegurņa (pelvis) skeletu, kas savieno skeleta asi ar apakšējo ekstremitāšu kauliem. Iegurnis ir noliekts uz priekšu, tā ieejas plakne pret horizontālu plakni veido 55-60 grādu leņķi. Izšķir lielo un mazo iegurni. Lielais iegurnis ir telpa starp zarnkaula spārniem un tas veido vēdera dobuma apakšējo daļu. Tā mugurējo sienu veido pēdējie divi jostas skriemeļi, sānus – zarnkaula spārni, savukārt priekšējo sienu – vēdera muskulatūra. Mazais iegurnis atrodas zem lielā iegurņa. Tā sienas veido: krustu kauls un astes kauls no mugurpuses, gūžas kauli un saites – no prikešpuses un sāniem. Mazajam iegurnim ir divas atveres – augšējā, kas vērsta pret lielo iegurni un apakšējā. Mazajā iegurnī sievietēm atrodas urīnpūslis, olnīcas, olvadi, dzemde, maksts un taisnā zarna, savukārt vīriešiem – urīnpūslis, priekšdziedzeris, sēklas pūslīši, sēklvadi un taisnā zarna. Mazajā iegurnī atrodas arī krustu pinumi – nervu tīklojums, no kura atiet īsi nervi, kas inervē iegurņa muskuļus un ādu, kā arī garie nervi, kas stiepjas līdz kāju muskuļiem un ādai. Mazā iegurņa un tā orgānu apasiņošanu nodrošina iegurņa iekšējā artērija, savukārt venozās asinis aizvada iegurņa iekšējā vēna.
Tipiski sievietes iegurnis ir īsāks un platāks nekā vīrieša iegurnis, kā arī sievietēm zarnkaulu spārni ir vairāk atliekti uz sāniem un sēžas kaulu pauguri atrodas tālāk viens no otra. Sievietes iegurnim raksturīgs arī platāks leņķis zem simfīzes starp kauluma kauliem, salīdzinot ar vīrieša iegurni. Arī mazā iegurņa dobums un tā atveres sievietēm ir lielākas nekā vīriešiem.
Kāja
Kāja jeb brīvā apakšējā ekstremitāte (membrum inferius liberum) ir kermeņa daļa, kas īsteno balsta un kustību funkcijas. Kājas skeletu ar skeleta asi savieno iegurņa josla. Apakšējo ekstremitāti veido trīs daļas: augšstilbs, apakšstilbs un pēda. Šīs daļas savstarpēji savienojas, veidojot locītavas.
Augšstilbs
Augšstilba kauls (os femoris) – vienīgais kauls augšstilbā jeb ciskā (femur) un garākais kauls cilvēka ķermenī. Augšstilbs veido kājas augšējo daļu, kas sniedzas no gūžas locītavas līdz ceļa locītavai. Augšstilba kaulam tāpat kā citiem garajiem kauliem izšķir divus galus un ķermeni. Šī kaula ķermenis ir cilindrisks. Kaula augšējā galā uz kakliņa atrodas apaļa galviņa, turklāt starp kakliņu un ķermeni ir divi pauguri – lielais un mazais grozītājs, pie kuriem piestiprināti muskuļi. Augšstilba kaula apakšējais gals beidzas ar diviem locītavpauguriem. Augšstilbs ar iegurņa joslu savienojas gūžas locītavā (articulatio coxae), kuru veido augšstilba kaula galviņa, iegulstot gūžas kaula locītavdobumā. Savukārt augšstilba apakšējais gals savienots ar apakšstilbu ceļa locītavā.
Ceļa locītava
Ceļa locītava (articulatio genus) veidojas starp trim kauliem: augšstilba kaula, lielā lielakaula un ceļa kauliņa. Šī ir viena no komplicētākajām un spēcīgākajām locītavām cilvēka ķermenī. Locītavā savienojas minēto trīs kaulu locītavvirsmas: augšstilba kaula locītavpauguri, lielā lielakaula locītavpauguri un ceļa kauliņa (patella) locītavvirsma. Ceļa kauliņš ir ietverts ciskas četrgalvainā muskuļa cīpslā. Ceļa locītavu papildina dažādas struktūras, tajā skaitā skrimšļu meniski, kas izlīdzina locītavvirsmu savstarpējo neatbilstību, kā arī krusteniskās saites, kas mehāniski nostiprina locītavu. Ceļa locītavā tiek īstenotas sekojošas kustības: apakšstilba saliekšana un iztaisnošana, kā arī neliela rotācijas kustība, ja celis ir saliekts.
Apakšstilbs
Kājas vidējā daļa, kas atrodas starp ceļa un pēdas locītavām, tiek saukta par apakšstilbu jeb lielu (crus). Tā skeletu veido divi līdzās esoši garie kauli: lielais un mazais lielakauls. Lielais lielakauls (tibia) novietots apakšstilba iekšējā malā. Tam izšķir augšējo galu, ķermeni un apakšējo galu. Lielā lielakaula augšējā galā ir divi locītavpauguri, savukārt apakšējā galā – iekšējā potīte. Mazais lielakauls (fibula) atrodas apakšstilba ārējā malā un tā apakšējais gals veido ārējo potīti. Abus apakšstilba kaulus savā starpā saista plēve – kaulstarpas membrāna.
Apakšstilba un pēdas locītava
Starp apakšstilbu un pēdu veidojas apakšstilba un pēdas locītava (articulatio talocruralis), lielā un mazā lielakaula apakšējiem galiem ar savām potītēm dakšveidīgi aptverot veltņkaulu. Šajā locītavā tiek īstenota pēdas pacelšana uz augšu un noliekšana uz leju.
Pēda
Pēda (pes) ir cilvēka kājas apakšējā daļa, kas nes ķermeņa svaru un īsteno pārvietošanos. Pēda funkcionē kā atsperīgs atbalsta orgāns, kas mazina ķermeņa satricinājumu ejot, skrienot vai lecot. Pēdas skeleta kaulus iedala trīs grupās: pēdas pamata kauli, pleznas kauli un pirkstu kauli. Pēdas pamatu veido 7 kauli, kas atrodas starp apakšstilba kauliem un pēdas pleznu. No pamata kauliem lielākie ir veltņkauls un papēža kauls. Plezna veido pēdas vidusdaļu un to veido 5 vienādas formas kauli. Savukārt katras pēdas pirksta skeletu veido 3 pirkstu kauliņi jeb falangas, izņemot 1. pirkstu, kuram ir tikai divi pirkstu kauliņi. Starp atsevišķiem pēdas kauliem veidojas dažādas kustīgas locītavas – pēdas locītavas (articulationes pedis). Locītavas nostiprina saites, kas kopā ar muskuļu cīpslām piedalās pēdas velves veidošanā. Pēdas velves ir izliekumi, kuri vērsti uz augšu un divos virzienos: viena velve gareniskā virzienā no pleznas kaulu galviņām uz papēža kaula pamatu, otra iet šķērsvirzienā un sniedzas no 1. pirksta pamatnes līdz 5. pirksta pamatnei. Ja pēdas saites un muskulatūra ir vāji attīstīta vai pārmērīgas slodzes dēļ atslābst, pēdes velves izlīdzinās un rodas tā saucamā plakanā pēda.
Muskulatūra
Galvas un kakla muskulatūra
Galvas muskuļi
Galvas muskuļus var iedalīt divās kategorijās: košanas muskuļi un mīmikas muskuļi. Katrai grupai ir cita embrioģenētiskā izcelsme un tos inervē dažādi galvas nervi. Lielākā daļa galvas muskuļu pieder mīmikas muskuļu grupai, savukārt košanas muskuļi cilvēkam ir četri katrā pusē
Mīmikas muskuļi
Lielākā daļa galvas muskuļu pieder mīmikas jeb sejas muskuļu grupai. Tie ir nelieli, plāni muskuļi, kas atrodas galvas zemādas audos. Mīmikas muskuļi atbild par sejas ādas kroku kustībām, ļaujot veidoties dažādām sejas izteiksmēm. Mīmikas muskuļi sākas no galvaskausa sejas daļas kauliem un stiprinās pie sejas ādas. Lielākā daļa mīmikas muskuļu grupējas apkārt dabiskajām sejas atverēm – acīm, degunu, muti, piedaloties to izplešanā (atvēršanā) un sašaurināšanā (aizvēršanā). Visus sejas muskuļus inervē septītais kraniālais nervs, ko dēvē par sejas nervu (nervus facialis).
Košanas muskuļi
Košanas muskuļi embrioģenēzes laikā izveidojas no pirmā rīkles loka un tos inervē apakšžokļa nervs (nervus mandibularis) jeb piektā kraniālā nerva trešais zars. Ir četri košanas muskuļi katrā pusē sejas žokļu rajonā. Šie muskuļi ir atbildīgi par apakšžokļa īstenotajām kustībām, tajā skaitā par tām, kas iesaistītas košļāšanas procesā. Košanas muskuļi sākas no galvaskausa kauliem un stiprinās pie apakšžokļa kaula.
Kakla muskuļi
Kakls ir ķermeņa daļa, kas savieno rumpi un galvu, un to veido dažādi audi un orgāni, tajā skaitā skeleta muskuļi. Galvenās kakla muskuļu funkcijas ir īstenot kakla un galvas kustības, kā arī piedalīties galvas strukturālā balsta veidošanā. Muskuļi kakla reģionā tiek iedalīti vairākās grupās, balstoties galvenokārt uz to anatomisko atrašanās vietu:
- seklie kakla muskuļi – virspusējie muskuļi, pie kuriem pieder galvas grozītājmuskulis (m. sternocleidomastoideus);
- muskuļi, kas atrodas virs mēles kaula – paceļ šo kaulu;
- muskuļi, kas atrodas zem mēles kaula – velk mēles kaulu uz leju;
- kāpņveida muskuļi (mm. scaleni) – atrodas kakla laterālajās pusēs;
- prevertebrālie kakla muskuļi – atrodas mugurkaula priekšpusē;
Augšējā mugurējā kakla daļā tieši zem galvaskausa atrodas subokcipitālie (zempakauša) muskuļi, kurus reizēm pieskaita muguras dziļajiem muskuļiem. Jāmin vēl atsevišķi muskuļi, kuri sasniedz kaklu un ir daļēji saistīti ar mugurkaula kakla daļu, tajā skaitā trapecveida muskulis (m. trapezius) , lāpstiņas cēlējmuskulis (m. levator scapulae) un daži citi muguras muskuļi.
Muguras muskuļi
Muguras muskuļus var iedalīt trīs galvenajās grupās pēc to novietojuma: seklie, vidējie un dziļie muguras muskuļi. Virspusējie muskuļi ir saistīti ar kustībām plecā, vidējā slāņa muskuli – ar kustībām krūšu kurvī, savukār dziļie muguras muskuļi – ar kustībām mugurkaulā.
Seklie muskuļi
Muguras seklie muskuļi atrodas tieši zem ādas un klāj visu muguras virsmu. Pie šīs grupas pieder tādi muskuļi kā trapecveida muskulis (m. trapezius), platais muguras muskulis (m. latissimus dorsi), lāpstiņas cēlējmuskulis (m. levator scapulae) un rombveida muskuļi (mm. rhomboidei). Seklie muskuļi piedalās pleca locītavas kustību īstenošanā, jo tie sākas no mugrukaula skriemeļiem un stiprinās pie atslēgas kaula, lāpstiņas vai augšdelma kaula.
Vidējie muskuļi
Muguras vidējā slāņa muskuļi atrodas dziļāk par seklajiem muskuļiem. Tie galvenokārt piedalās ribu loka pacelšanā (elevācijā) un novilkšanā uz leju (depresijā). Pie šīs grupas pieder tādi divi nozīmīgi muskuļi kā mugurējais zobainais (m. serratus posterior) un apakšējais zobainais muskulis (m. serratus inferior).
Dziļie muskuļi
Dziļie muguras muskuļi stiprinās pie mugurkaula skriemeļiem un kopumā stiepjas no krustu kaula līdz pakauša kaulam. Šie muskuļi sadarbojoties nodrošina kustības mugurkaula locītavās un palīdz kontrolēt stāju. Muguras dziļos muskuļus var iedalīt vēl trīs slāņos pēc to atrašanās dziļuma: virspusējais, vidējais un dziļais muguras dziļo muskuļu slānis.
Dziļo muguras muskuļu virspusējo slāni sauc arī par spinotransversālajiem muskuļiem, un pie tiem pieder galvas siksnas muskulis (m. splenius capitis) un kakla siksnas muskulis (m. splenius cervicis).
Vidējā slāņa dziļos muskuļus kolektīvi dēvē par muguras iztaisnotājmuskuli (m. erector spinae) un to veido trīs muskuļi: zarnu kaula un ribu muskulis (m. iliocostalis), garais muskulis (m. longissimus) un smaiļu muskulis (m. spinalis).
Savukārt visdziļākais dziļo muguras muskuļu slānis atrodas zem muguras iztaisnotājmuskuļa un šos muskuļus dēvē arī par transversospinālajiem muskuļiem. Pie tiem pieder tādi muskuļi kā pussmaiļu muskuļi (mm. semispinales), daudzdaļu muskuļi (mm. multifides) un grozītājmuskuļi (mm. rotatores).
Krūškurvja muskuļi
Krūškurvja muskuļi klāj krūškurvi no priekšpuses un no sāniem, kā arī aizpilda telpas starp ribām. Pēc novietojuma šos muskuļus var iedalīt seklajos un dziļajos krūšu muskuļos. Turklāt pie krūškurvja muskuļiem pieder arī diafragma, kas ir galvenais elpošanas muskulis.
Seklie krūšu muskuļi
Seklie krūšu muskuļi klāj krūškurvi no ārpuses. Pie šīs grupas pieder tādi skeleta muskuļi kā lielais krūšu muskulis (m. pectoralis major), mazais krūšu muskulis (m. pectoralis minor) un priekšējais zobainais muskulis (m. serratus anterior). Šie muskuļi sākas no krūškurvju ārējās virsmas un stiprinās pie lāpstiņas vai aukšdelma kaula, piedaloties pleca locītavas kustībās. Seklie krūšu muskuļi funkcionē arī kā elpošanas palīgmuskuļi.
Dziļie krūšu muskuļi
Dziļie krūšu muskuļi piedalās krūškurvja sienas veidošanā. Pie šīs grupas pieder tādi muskuļi kā ribstarpu ārējie (mm. intercostales externi) un ribstarpu iekšējie muskuļi (mm. intercostales interni), zemribu muskulis (m. subcostalis) un krūšu šķērsmuskulis (m. transversus thoracis). Šo muskuļu galvenā funkcija ir krūšu dobuma tilpuma mainīšana elpošanas laikā.
Diafragma
Diafragma ir kopolveidīgs skeleta muskulis, kas atrodas krūškurvja pamatnē un ir galvenais elpošanas muskulis. Muskuļa šķiedras stiprinās pie mugurkaula krustu daļas skriemeļiem, apakšējo ribu skrimšļainajām daļām un pie krūšu kaula šķēpveida izauguma. Muskuļa šķiedras savienojas centrā, veidojot diafragmas cīpslaino daļu. Cīpslainā daļa saplūst ar perikarda apakšējo daļu. Abās pusēs perikardam diafragma ir izvirzīta uz augšu, veidojot divus kupolus. Miera stāvoklī labais kupols ir nedaudz augstāks par kreiso. Diafragmai ir divas galvenās funkcijas. Pirmkārt, saraujoties un atslābstot, tā izmaina krūšu dobuma tilpumu un līdz ar to plaušu tilpumu, nodrošinot ieelpu un izelpu. Otrkārt, diafragma atdala krūšu dobumu no vēdera dobuma.
Vēdera muskuļi
Vēdera muskuļi piedalās vēdera dobuma sienu veidošanā, tos var iedalīt trīs grupās: priekšējie, laterālie un mugurējie vēdera muskuļi. Vēdera muskulatūra mehāniski pasargā vēdera iekšējos orgānus, kā arī piedalās stājas balstīšanā, asistē forsētā elpošanā un ir iesaistīti visās darbībās, kas palielina intraabdominālo spiedienu, piemēram, klepošana, vemšana, defekācija.
Priekšējie vēdera muskuļi
Priekšējie vēdera muskuļi ir novietoti vēdera priekšējās sienas viduslīnijas tuvumā, stiepjoties no ribu loka līdz kaunuma kaulam. Pie šīs grupas pieder divi muskuļu pāri, kas katrs atrodas laterāli no baltās līnijas (linea alba). Lielāko daļu priekšējās vēdera sienas veido vēdera taisnais muskulis (m. rectus abdominis). Otrs priekšējais vēdera muskulis ir piramidālais muskulis (m. pyramidalis), bet tas ir sastopams tikai apmēram 80% indivīdu.
Laterālie vēdera muskuļi
Laterālie vēdera muskuļi kopā ar priekšējiem vēdera muskuļiem piedalās rumpja priekšējās sienas un tā saucamās vēderpreses veidošanā. Par laterālajiem vēdera muskuļiem tiek uzskatīti trīs sekojošie muskuļi: vēdera ārējais slīpais muskulis (m. obliquus externus abdominis), kurš ir vislielākais un seklāk novietotais no trim, vēdera iekšējais slīpais muskulis (m. obliquus internus abdominis), kurš novietots zem ārējā slīpā muskuļa, un vēdera šķērsmuskulis (m. transversus abdominis), kurš atrodas visdziļāk no trim – zem iekšējā slīpā muskuļa.
Mugurējie vēdera muskuļi
Vēdera dobuma mugurējās sienas veidošanā piedalās pieci sekojošie muskuļi: zarnu kaula muskulis (m. iliacus), lielais jostas muskulis (m. psoas major), mazais jostas muskulis (m. psoas minor) – sastopams tikai aptuveni 60% cilvēku, jostas kvadrātmuskulis (m. quadratus lumborum), kā arī diafragma (daļēji), kas ir galvenais elpošanas muskulis un pieder arī pie krūšu kurvja muskuļiem.
Augšējās ekstremitātes muskuļi
Augšējo ekstremitāti anatomiski iedala vairākās daļās: pleca josla, augšdelms, apakšdelms un plauksta. Pēc šī principa var kategorizēt augšējā ekstremitātē esošos skeleta muskuļus, kuri nodrošina plašo rokas kustību spektru pleca, elkoņa, plaukstas un pirkstu locītavās.
Pleca joslas muskuļi
Ir seši galvenie plecu joslas muskuļi, kuri sākas no pleca kauliem (atslēgas kaula, lāpstiņas) un stiprinās pie augšdelma kaula. Tie ir tādi muskuļi kā deltveida muskulis (m. deltoideus), lielais apaļais muskulis (m. teres major) un muskuļu komplekss, ko sauc par rotatoru manžeti (ang. rotator cuff) un kuru veido četri muskuļi un to cīpslas: virsšķautnes muskulis (m. supraspinatus), zemšķautnes muskulis (m. infraspinatus), mazais apaļais muskulis (m. teres minor) un zemlāpstiņas muskulis (m. subscapularis). Kopā sadarbojoties, pleca muskuļi nodrošina augšdelma kustības un stabilizē pleca locītavu.
Augšdelma muskuļi
Augšdelms ir rokas daļa starp plecu un elkoņa locītavu. Augšdelma muskuļus var iedalīt priekšējos un mugurējos. Priekšējie augšdelma muskuļi ir iesaistīti augšdelma un apakšdelma fleksijā, un no tiem visizteiksmīgākais ir augšdelma divgalvainais muskulis (m. brachii). Savukārt mugurējo muskuļu grupu veido augšdelma trīsgalvainais muskulis (m. triceps brachii), kas nodrošina apakšdelma ekstenziju elkoņa locītavā.
Apakšdelma muskuļi
Apakšdelmā muskuļi atrodas trīs nodalījumos – priekšējā, laterālajā un mugurējā. Priekšējie apakšdelma muskuļi iedalās virspusējā, vidējā un dziļajā slānī. Šie muskuļi piedalās apakšdelma pronācijā, kā arī plaukstas un pirkstu fleksijā. Pie tiem pieder vairāki muskuļi, tajā skaitā apaļais iekšpusgriezējs (m. pronator teres), garais plaukstas muskulis (m. palmaris longus) un citi tā saucamie fleksori. Laterālajā nodalījumā atrodas trīs muskuļi: augšdelma spieķa muskulis (m. brachioradialis), kā arī garais un īsais plaukstas spieķa kaula atliecējs (m. extensor carpi radialis longus et brevis). Mugurējie apakšdelma muskuļi novietojas divos slāņos – virspusējā un dziļajā. Kopumā pie šīs grupas pieder daudzi muskuļi, tajā skaitā pirkstu atliecējmuskulis (m. extensor digitorum), garais īkšķa atvilcējmuskulis (m. abductor pollicis longus) un citi. Mugurējie apakšdelma muskuļi ir ekstenzori – tie īsteno ekstenziju plaukstas un pirkstu locītavās, kā arī dažas citas kustības.
Plaukstas muskuļi
Pie plaukstas muskuļiem pieder skeleta muskuļi, kuri ir atbildīgi par plaukstas un pirkstu kustībām. Tos var iedalīt trīs grupās: laterālā, mediālā un vidējā plaukstas muskuļu grupa. Laterālai grupai pieder tie plaukstas muskuļi, kuri nodrošina īkšķa kustības. Mediālo grupu veido mazā pirkstiņa muskuļi. Savukārt vidēja plaukstas muskuļu grupā ietilpst tārpveida muskuļi (mm. lumbricales), kā arī plaukstas palmārie (mm. interossei palmares) un dorsālie kaulstarpu muskuļi (mm. interossei dorsales).
Apakšējās ekstremitātes muskuļi
Skeleta muskuļus, kuri nodrošina kājas dažādās kustības gan gurnos, gan ceļa locītavā, potītēs, pēdās un pēdas pirkstos, var iedalīt pēc to anatomiskā novietojuma. Galvenās apakšējās ekstremitātes muskuļu grupas ir iegurņa joslas, augšstilba, apakšstilba un pēdas muskuļu grupas.
Iegurņa joslas muskuļi
Iegurņa joslas muskuļi piedalās augšstilba kustību īstenošanā. Šie muskuļi sākas no iegurņa kauliem un stiprinās pie aukšstilba kaula. Lielāko muskuļu masu šajā reģionā veido gūžas muskuļi (m. gluteus maximus, medius et minimus), kuri atrodas mugurpusē un piedalās apakšstilba abdukcijā. Priekšpusē atrodas jostas un zarnu kaula muskulis (m. iliopsoas), kurš saraujoties nodrošina augšstilba fleksiju. Savukārt mediālajā pusē atrodas muskuļi, kuri piedalās apakšstilba addukcijā.
Augšstilba muskuļi
Apakšstilba muskuļi atrodas trīs nodalījumos: priekšējā, mediālā un mugurējā. Priekšējā nodalījuma svarīgākais muskulis ir augšstilba četrgalvainais muskulis (m. quadriceps femoris), kas aizņem visu augšstilba priekšējo virsmu un ir viens no spēcīgākajiem ķermeņa muskuļiem. Tas iztaisno kāju ceļa locītavā. Virs augšstilba četrgalvainā muskuļa novietots drēbniekmuskulis (m. sartorius). Mediālajai grupai savukārt pieder tā saucami pievilcēji jeb adduktori, tajā skaitā īsais, garais un lielais pievilcējmuskulis (m. adductor brevis, longus et magnus), kā arī citi muskuļi. Apakšstilba mugurējā nodalījumā atrodas puscīpslainais muskulis (m. semitendinosus) un pusplēvainais muskulis (m. semimembranosus), kā arī augšstilba divgalvainais muskulis (m. biceps femoris). Mugurējos augšstilba muskuļus dēvē arī par hamstringu, kas darbojas antagoniski augšstilba četrgalvainajam muskulim, saliecot kāju ceļa locītavā.
Apakšstilba muskuļi
Apakšstilba muskuļi īsteno kustības potītes un pēdas locītavās, un tie atrodas trīs nodalījumos – priekšējā, mugurējā un laterālā. Priekšējā nodalījumā atrodas tādi muskuļi kā lielā lielakaula priekšējais muskulis (m. tibialis anterior), garais pirkstu atliecējmuskulis (m. extensor digitorum longus) un citi muskuļi, kuri īsteno pēdas ekstenziju jeb dorsofleksiju. Tiem antagoniski darbojas apakšstilba mugurējie muskuļi, kuri veic pēdas fleksiju (to dēvē arī par plantāro fleksiju). Mugurējā nodalījumā atrodas tādi muskuļi kā, piemēram, ikru muskulis (m. gastrocnemius) un plekstveida muskulis (m. soleus), kuri kopā veido apakšstilba trīsgalvaino muskuli (m. triceps surae). Savukārt apakšstilba laterālajā daļā atrodas mazā lielakaula garais un īsais muskulis (m. peroneus longus et brevis), kuri piedalās pēdas fleksijas, pronācijas un atvilkšanas (abdukcijas) īstenošanā.
Pēdas muskuļi
Pēdas muskuļus var iedalīt divās lielās grupās: pēdas dorsālie un plantārie muskuļi. Pie dorsālajiem pēdas muskuļiem pieder pirkstu īsais atliecējmuskulis (m. extensor digitorum brevis) un īkšķa īsais atliecējmuskulis (m. extensor hallucis brevis). Savukārt plantārie muskuļi iedalās mediālajā jeb īkšķa muskuļu grupā, laterālajā jeb mazā pirkstiņa muskuļu grupā un vidējā muskuļu grupā. Līdzīgi kā tas ir plaukstā, pie pēdas vidējās muskuļu grupas pieder tārpveida muskuļi (mm. lumbricales), kaulstarpu muskuļi (mm. interossei dorsales et plantares), kā arī daži citi muskuļi, kas īsteno kustības pēdas pirkstu locītavās.
Comments are closed.