Blog
Feb 10

Vēdera dobums

Vēders ir ķermeņa daļa, kas atrodas starp krūšu kurvja apakšējo robežu un iegurņa joslas augšējo malu. Vēdera dobums ir liela telpa, ko aptver muskuloskeletāla siena un kuru augšpusē norobežo diafragma, bet apakšā tā savienojas ar iegurņa dobumu. No ārpuses vēdera zemāko robežu iezīmē apakšējo ekstremitāšu augšējā mala.

Vēdera dobuma siena

Vēdera dobuma sienu galvenokārt veido šķērssvītrotā muskulatūra, daļēji arī kauli. Sienas veidošanā piedalās vēderplēve, ar muskuļiem saistītās fascijas, virspusējā fascija, zemādas audi un āda.

Vēdera sienas veidošanā ir iesaistīti sekojošie skeleta elementi:

  • visi pieci jostas skriemeļi un starp tiem esošie starpskriemeļu diski;
  • iegurņa kaulu augšējās daļas;
  • krūšu kurvja apakšdaļas skeleta elementi, tajā skaitā, ribu loks, 12. riba, 11. ribas gals, kā arī krūšu kaula šķēpveida izaugums.

Vēdera muskuļus var iedalīt trīs grupās: priekšējie, laterālie un mugurējie vēdera muskuļi.

Priekšējie vēdera muskuļi

Priekšējie vēdera muskuļi ir novietoti vēdera priekšējās sienas viduslīnijas tuvumā, stiepjoties no ribu loka līdz kaunuma kaulam. Pie šīs grupas pieder divi muskuļu pāri, kas katrs atrodas laterāli no baltās līnijas (linea alba). Lielāko daļu priekšējās vēdera sienas veido vēdera taisnais muskulis (m. rectus abdominis). Otrs priekšējais vēdera muskulis ir piramidālais muskulis (m. pyramidalis), bet tas ir sastopams tikai apmēram 80% indivīdu.

Laterālie vēdera muskuļi 

Laterālie vēdera muskuļi kopā ar priekšējiem vēdera muskuļiem piedalās rumpja priekšējās sienas un tā saucamās vēderpreses veidošanā. Par laterālajiem vēdera muskuļiem tiek uzskatīti trīs sekojošie muskuļi: vēdera ārējais slīpais muskulis (m. obliquus externus abdominis), kurš ir vislielākais un seklāk novietotais no trim, vēdera iekšējais slīpais muskulis (m. obliquus internus abdominis), kurš novietots zem ārējā slīpā muskuļa, un vēdera šķērsmuskulis (m. transversus abdominis), kurš atrodas visdziļāk no trim – zem iekšējā slīpā muskuļa.

Mugurējie vēdera muskuļi

Vēdera dobuma mugurējās sienas veidošanā piedalās pieci sekojošie muskuļi: zarnu kaula muskulis (m. iliacus), lielais jostas muskulis (m. psoas major), mazais jostas muskulis (m. psoas minor) – sastopams tikai aptuveni 60% cilvēku, jostas kvadrātmuskulis (m. quadratus lumborum), kā arī diafragma (daļēji), kas ir galvenais elpošanas muskulis un pieder arī pie krūšu kurvja muskuļiem.

Vēderplēve

Vēderplēve (peritoneum) ir seroza membrāna jeb serozais apvalks, kas izklāj vēdera dobumu. Vēderplēve ir plāna, bagātīgi apasiņota un inervēta. Tās kopējā platība ir apmēram 2 kvadrātmetri. Vēderplēve klāj vēdera dobuma sienu un lielāko daļu vēdera dobuma orgānu, izveidojot no ārējās vides izolētu šauru telpu – vēderplēves dobumu, kurā ir ap 25 – 30 ml seroza šķidruma.

Orgānus, kuri ir klāti ar vēderplēvi no visām pusēm, sauc par intraperitoneāliem orgāniem. Tādi ir kuņģis, tukšā un līkumotā zarna. Savukārt citus orgānus vēderplēve klāj no trim pusēm, piemēram, aknas, dzemdi. Tos sauc par mezoperitoneāliem orgāniem. Orgāni, kas atrodas aiz vēdera plēves, tiek dēvēti par retroperitoneāliem orgāniem – pie tiem pieder, piemēram divpadsmitpirkstu zarna, aizkuņģa dziedzeris, nieres.

Vēderplēve ir veidota pamatā no saistaudiem. No dobuma puses to klāj vienkārtainais plakanais epitēlijs, kas padara plēves virsmu gludu. Vēderplēve sastāv no divām lapiņām: ārējā jeb parietālā – pārklāj vēdera dobuma sienas, savukārt iekšējā jeb viscerālā lapa – pārklāj iekšējos orgānus. Starp abām vēderplēves lapām ir šaura spraugveida telpa, kurā ir nedaudz seroza šķidruma. Šis šķidrums mitrina vēderplēves virsmu un samazina berzi starp vēdera dobuma orgāniem.

Vīriešiem vēdera dobums ir pilnīgi noslēgts, savukārt sievietēm caur dzimumceļiem vēdera dobums savienojas ar ārējo vidi. Vēderplēve spēj iznīcināt tās dobumā iekļuvušos mikroorganismus. Ja mikroorganismi savairojas pārāk daudz var attīstīties vēderplēves iekaisums – peritonīts. Tas var notikt, piemēram, apendicīta un kuņģa čūlas gadījumā. Tā kā sievietēm vēderplēve sastopas ar ārējo vidi, sieviešu dzimumorgānu infekcijas gadījumā, mikroorganismi var nokļūt vēdera dobumā un radīt peritonītu.

Pie vēderplēves veidojumiem pieder saites, apzarņi, taukplēves. Saites stiepjas gan starp vēdera dobuma orgāniem, gan starp orgāniem un vēdera dobuma sienām. Savukārt apzariņi ir vēderplēves duplikatūras, kas stiprinās pie zarnām un savieno tās ar vēdera dobuma mugurējo sienu. Apzarinis ir tievajai zarnai (izņemot divpadsmitpirkstu zarnu), šķērszarnai, S veida zarnai, taisnās zarnas augšdaļai, kā arī tārpveida piedēklim. Tās zarnas daļas, kurām ir apzarnis, ir kustīgas un var mainīt pozīciju barības pārvietošanās laikā. Pie taukplēvēm pieder lielā un mazā taukplēve. Lielā taukplēve sākas no kuņģa lielā loka, tā nokarājas uz leju līdz ieejai mazajā iegurnī un sedz no priekšpuses šķērszarnu, kā arī tievās zarnas cilpas. Savukārt mazā taukplēve stiepjas starp aknu vārtiem, kuņģa mazo loku un divpadsmitpirkstu zarnu.

Vēdera dobuma orgāni

Vēdera iekšējie orgāni un audi atrodas vai nu peritoneālajā dobumā, stiprinoties pie vēdera dobuma sienām ar apzarņu palīdzību, vai arī telpā starp vēderplēvi un vēdera dobuma sienu.

Vēdera dobumā atrodas sekojošie orgāni:

  • lielākā daļa gremošanas sistēmas būtiskāko struktūru: barības vada apakšējā daļa, kuņģis, tievā zarna un lielākā resnās zarnas daļa, aknas, aizkuņģa dziedzeris un žultspūslis;
  • liesa;
  • urīnizvades sistēmas elementi: nieres un urīnvadi;
  • virsnieru dziedzeri;
  • būtiskas neirovaskulāras struktūras.

Barības vads

Barības vads (oesophagus) ir fibromuskulārs cauruļveida orgāns, kas veido daļu no gremošanas trakta. Tas aizvada ēdienu un šķidrumu no rīkles līdz kuņģim. Barības vads sākas 7. kakla skriemeļa līmenī un beidzas 11. krūšu skriemeļa līmenī. Barības vada kopējais garums ir 25 – 30 cm, tas ir sagitāli saplacināts un izliekts S veidā – kakla daļā pa kreisi, krūšu dobuma augšdaļā pa labi, lejas daļā pa kreisi.

Barības vadam izšķir trīs daļas atkarībā no lokalizācijas:

  1. Kakla daļa (pars cervicalis)
  2. Krūšu daļa (pars thoracica)
  3. Vēdera dobuma daļa (pars abdominalis)

Kuņģis

Kuņģis (gaster, ventriculus) ir gremošanas sistēmas orgāns, kas atrodas vēdera dobumā starp barības vadu un divpadsmitpirkstu zarnu un ir specializējies ēdiena uzkrāšanā un sagremošanā. Tas funkcionē kā rezervuārs – ēdiens tajā atrodas pat vairākas stundas. Turklāt kuņģī barība tiek fizikāli, ķīmiski pārveidota un nelielās porcijās aizvadīta uz divpadsmitpirkstu zarnu.

Kuņģis

Kuņģis (gaster, ventriculus) ir gremošanas sistēmas orgāns, kas atrodas starp barības vadu un divpadsmitpirkstu zarnu un ir specializējies ēdiena uzkrāšanā un sagremošanā.

Kuņģa malas ir liektas un veido divus lokus:

  1. Lielais loks (curvatura ventriculi major) – garāks un izliekts, vērsts pa kreisi, uz leju, uz priekšu.
  2. Mazais loks (curvatura ventriculi minor) – īsākais un ieliektais, vērsts pa labi, uz augšu un mugurpusi.

Kuņģi nosacīti var iedalīt divās daļās:

  1. Proksimālā kuņģa daļa – t.s. sekretorā zona, kur lokalizēts vairums kuņģa dziedzeru, kuri sastāv no klajšūnām, galvenajām šūnām un papildšūnām, sekrēts ir skābs;
  2. Distālā kuņģa daļa – t.s. neitralizējošā zona, kurā atrodas piloriskie dziedzeri – tajos nav klājšūnas, to sekrēts ir sārmains.

Kuņģim izšķir četras anatomiskas daļas:

  1. Ieejas daļa (pars cardiaca) – aptver atveri, kas veidojas starp barības vadu un kuņģi;
  2. Kuņģa dibens (fundus ventriculi) – augšējais kuņģa paplašinājums, atrodas augstāk par ieejas daļu, zem diafragmas kreisā kupola;
  3. Kuņģa ķermenis (corpus ventriculi) – kuņģa lielākā daļa, kas pārvada kuņģa saturu uz divpadsmitpirkstu zarnu;
  4. Kuņģa vārtnieka daļu (pars pylorica) – savieno kuņģi ar divpadsmitpirkstu zarnu.

Kuņģis atrodas paribē un kreisajā pakrūtē, tā ieeja un izeja ir fiksētas. Ieeja fiksēta 11. krūšu kriemeļa līmenī, savukārt izeja – 1. jostas skriemeļa līmenī.

Tievā zarna

Tievā zarna (intestinum tenue) ir garākā gremošanas trakta daļa, kas stiepjas starp kuņģi un resno zarnu. Kopā tievās zarnas garums var sasniegt 6 – 7 metru garumu, savukārt tās diametrs samazinās virzienā uz resno zarnu un ir vidēji 3 – 5 cm. Tā sastāv no trim daļām: divpadsmitpirkstu zarna, tukšā zarna un līkumainā zarna.

Tievajā zarnā tiek pabeigta ēdiena sagremošana un notiek organismam nepieciešamo vielu uzsūkšanās. Šajā gremošanas trakta daļā notiek uzņemto barības vielu šķelšana, kas jau sākusies mutes dobumā un kuņģī, olbaltumu, ogļhidrātu un tauku skaldproduktu uzsūkšanās asinsritē un limfā, kā arī zarnu satura pārveidošana.

Divpadsmitpirkstu zarna

Divpadsmitpirkstu zarna (duodenum) ir tievās zarna sākumdaļa, kura ir tieši saistīta ar kuņga vārtnieku, saņem daļēji sagremotu barību no kuņģa un uzsāk barības vielu uzsūkšanu. Divpadsmitpirkstu zarna ir apmēram 25-30 cm gara un veido C formu. Tai izšķir četras daļas: augšējo, lejupejošo, horizontālo un augšupejošo. Divpadsmitpirkstu zarnas augšējā daļa (pars superior) iet gar 1. jostas skriemeļa ķermeni pa labi un uz mugurpusi, kur veido augšējo līkumu (flexura duodenalis superior). Tālāk tā pāriet lejupejošajā daļā (pars descendens), kas iet gar skriemeļa labo pusi līdz 2. jostas skriemelim, kur veido apakšējo līkumu (flexura duodenalis inferior), turpinoties horizontālajā daļā (pars horizontalis). Horizontālā daļa šķērso 3. jostas skriemeli pa kreisi un pāriet ascendējošajā daļā (pars ascendens), kas 2. jostas skriemeļa augšējās malas līmenī, veidojot līkumu, pāriet tukšajā zarnā (jejunum). Divpadsmitpirkstu zarnas vidusdaļa novietota retroperitoneāli, to klāj adventiciālais apvalks.

Tukšā zarna

Tukšā zarna (jejunum) ir tievās zarnas otrs posms, kas stiepjas no divpadsmitpirkstu zarnas-tukšās zarnas līkuma līdz līkumainās zarnas sākumam. Šī tievās zarnas daļa atrodas vēdera dobuma kreisajā augšējā kvadrantā, tā novietota intraperitoneāli un stiprinās pie vēdera dobuma mugurējās sienas ar apzarni. Nav izteiktas pārejas, kas iezīmē tukšās un līkumainās zarnas robežu, bet ir dažas specifiskas iezīmes, kas var palīdzēt atšķirt tukšo zarnu:

  • Tukšā zarna reprezentē pirmās (proksimālās) 2/5 no tievās zarnas daļas, ko veido tukšā un līkumainā zarna;
  • Tukšās zarnas siena ir biezāka un dobums platāks, salīdzinot ar līkumaino zarnu;
  • Tukšajai zarnai ir izteiksmīgākas cirkulārās gļotādas krokas.

Līkumainā zarna

Līkumainā zarna (ileum) ir galējā un garākā tievās zarnas daļa. Tā atrodas vēdera dobuma labajā apakšējā kvadrantā, tomēr līkumainās zarnas terminālā daļa var iestiepties arī iegurņa dobumā. Līkumainā zarna sākas kā tukšās zarnas turpinājums un beidzas ileocekālajā savienojumā, kas atveras uz aklo zarnu. Savienojuma vietā ar aklo zarnu, zarnas muskuļkārta izveido kroku, kurā esošās muskuļšķiedras formē ileocekālo sfinkteri jeb slēdzēju. Šis slēdzējmuskulis kontrolē līkumainās zarnas satura iztukšošanu resnajā zarnā.

Resnā zarna

Resnā zarna (intestinum crassum) ir gremošanas trakta noslēdzošais posms, kas lokveidā aptver tievo zarnu. Tā stiepjas no savienojuma ar tukšo zarnu līdz tūpļa atverei un kopumā ir aptuveni 1 līdz 1,5 metrus gara. Resno zarnu var iedalīt vairākos segmentos: aklā zarna un tās tārpveida piedēklis, lokzarna, ko veido četras daļas (augšupejošā zarna, šķērszarna, lejupejošā zarna, S veida zarna), un taisnā zarna, kas beidzas ar anālo atveri. Aklā zarna un lokzarna atrodas vēdera dobumā, savukārt taisnā zarna – iegurnī un beidzas starpenē. Kopumā resnās zarnas funkcijas ietver sekojošo: elektrolītu un ūdens uzsūkšana, zarnu satura virzīšana, fēču formēšana un īslaicīgu uzkrāšana, kā arī defekācija.

Aklā zarna

Aklā zarna (caecum) ir resnās zarnas sākumdaļa, kas novietota vēdera dobuma labās puses lejasdaļā, gūžas kaula labās puses bedrē, tieši virs cirkšņa saites (ligamentum inguinale). Tā atrodas tieši zem atveres, pa kuru tievās zarna ieplūst resnajā zarnā. Aklai zarnai ir raksturīga maisveida forma un tās garums ir apmēram 8 cm, savukārt platums – 7 cm.

No aklās zarnas apakšējā gala atiet tārpveida piedēklis (apendix) – tas ir 0,5 cm diametrā un 8 – 20 cm garš veidojums, kuram ir loma gļotādas imūnreakciju īstenošanā un zarnu mikrobioma uzturēšanā. Visbiežāk tā virziens ir lejup uz mazo iegurni, un sievietēm tas var sasniegt labo olnīcu un olvadu. Retāk piedēklis novietots gar tievās zarnas beigu daļu leņķī starp tievo un aklo zarnu, aiz aklās zarnas vai aiz tievās zarnas vai augšupejošās zarnas, kā arī iespējamas citas piedēkļa anatomiskās variācijas. Aklo zarnu un tās piedēkli no visām pusēm klāj vēderplēve.

Lokzarna

Lokzarna (colon) veido lielāko resnās zarnas daļu, kas stiepjas starp aklo zarnu un taisno zarnu. Tai izšķir četras daļas:

  1. Augšupejošā lokzarna (colon ascendens) – sākas no aklās zarnas labajā pusē un virzās augšup līdz vēdera dobuma augšdaļai;
  2. Šķērszarna (colon transversum) – augšupejošās zarnas turpinājums, kas stiepjas horizontāli šķērsām pāri vēdera dobumam no labās uz kreiso pusi;
  3. Lejupejošā lokzarna (colon descendens) – atrodas vēdera dobuma kreisajā pusē, iet no šķērszarnas uz leju;
  4. S veida zarna (colon sigmoideum) – lokzarnas pēdējā daļa, kas tālāk pāriet taisnajā zarnā.

Lokzarnas augšupejošais un lejupejošais segments atrodas retroperitoneāli, savukārt šķērzarna un S veida zarna – intraperitoneāli.

Galvenās lokzarnas funkcijas ir ūdens un elektrolītu reabsorbcija. Turklāt lokzarnās dzīvojošās baktērijas (zarnu mikroflora) ražo enerģiju procesā, ko sauc par fermentāciju.

Aknas

Aknas ir liels iekšējais orgāns, kas atrodas vēdera dobuma labajā pusē, aizpildot labo paribi un iestiepjoties kreisajā paribē. Normā pieaugušajam aknas nenoslīd zemāk par ribu lokiem. Aknas novietotas tieši zem diafragmas kupola. To augšējā robeža sakrīt ar diafragmas projekciju, pa labi sasniedzot 4. ribstarpu. No ārpuses aknas klāj īpaša saistaudu kapsula. Aknas uzskatāmas par lielāko dziedzeri cilvēka organismā.

Aknām ir divas virsmas: diafragmatiskā virsma – ietver priekšējo, augšējo un mugurējo aknu pusi; viscerālā virsma – vērsta uz leju. Aknas sastāv no divām lielām daivām (labās un kreisās) un daudzām aknu daiviņām. Starp aknu daiviņu dziedzeršūnām atrodas īsi žults kanāliņi, kas pakāpeniski saplūst, veidojot žults kapilārus. Asinis plūst uz daiviņas centru pa asins kapilāriem, savukārt žults virzās uz žults kapilāriem no daiviņas centra uz perifēriju. Žults kapilāri saplūst lielākos vados, kas izveido divus aknu izvadus. Aknu izvadi saplūstot veido kopējo aknu vadu, kurā ieplūst žultspūšļa vads, izveidojot kopējo žultsvadu.

Aizkuņģa dziedzeris

Aizkuņģa dziedzeris (pancreas) ir gremošans sistēmas papildu orgāns un eksokrīns dziedzeris, kam ir garena forma un kas atrodas vēdera dobumā. Aizkuņģa dziedzera lielākā daļa novietojas aiz kuņģa 1. jostas skriemeļa līmenī. Dziedzeris ir novietots retroperitoneāli un tam izšķir vairākas daļas:

  1. Aizkuņģa dziedzera galva – atrodas divpadsmitpirkstu zarnas izliekumā;
  2. Aizkuņģa dziedzera kakls – atrodas uz priekšu no augšējiem apzarņa asinsvadiem, starp dziedzera galvu un ķermeni;
  3. Aizkuņģa dziedzera ķermenis – orgāna iegarenā daļa, kas stiepjas no dziedzera kakla līdz astei;
  4. Aizkuņģa dziedzera aste – novietota virs kreisās nieres un sasniedz liesu.

Žultspūslis

Žultspūslis ir bumbiera formas maisveida orgāns, kas pieguļ aknu viscerālai virsmai. Tam izšķir trīs daļas – žultspūšļa dibenu, ķermeni un kakliņu. Žultspūšļa funkcijas ir: uzņemt, koncentrēt un uzglabāt žulti, kas nāk no aknām.

Liesa

Liesa ir lielākais cilvēka limfātiskās sistēmas orgāns. Tā atrodas vēdera dobuma kreisās paribes rajonā, parasti tā pieguļ diafragmai apvidū, kas atbilst aptuveni 9. līdz 10. ribas līmenim. Liesa atrodas pa kreisi no kuņģa.

Liesas vārti ir vieta, kur orgānā ieiet liesas asinsvadi, turklāt līdz šim apvidum var sasniegt aizkuņģa dziedzera aste. Liesu apņem vēderplēves viscerālā lapiņa, izņemot vārtu rajonā – orgāna mediālajā virsmā. Liesa izpilda vairākas nozīmīgas atbalsta funkcijas cilvēka organismā. Tā filtrē asinis, darbojoties kā imūnsistēmas sastāvdaļa. Veci un bojāti eritrocīti tiek sagremoti liesā, savukārt trombocīti un leikocīti šajā orgānā tiek uzglabāti. Turklāt liesa piedalās imūnās reakcijas veidošanā cīņā pret dažādiem patogēniem.

Nieres

Niere (ren s. nephros) ir pupas formas pāra orgāns, kas atrodas vēdera dobuma mugurējā daļā. Attiecībā pret vēderplēvi nieres ir retroperitoneāli orgāni, tās ieguļ ekstraperitoneālajos saistaudos un atrodas uz sāniem no mugurkaula. Uz nieres mediālās malas atrodas dziļa vertikāla sprauga – nieres vārti (hilus renalis), priekšējā un mugurējā lūpa. Pa nieres vārtiem ieiet sekojošās struktūras: nieres artērija (a. renalis), nieres vēna (v. renalis), limfvadi, nervi. Nieres vārti pāriet uz nieres dobumu (sinus renalis).

Nieres atrodas mugurējā vēdera reģionā, mezogastrijā, jostas apvidū. Labā niere atrodas no aptuveni 12. krūšu skriemeļa līmeņa (augšā) līdz 3. jostas skriemelim (lejā). Labās nieres vārti ir 2. jostas skriemeļa līmenī. 12. riba šķērso labās nieres augšējo trešdaļu. Labā niere atrodas nedaudz zemāk kā kreisā niere, kas saistīts ar labās nieres attiecībām ar aknām. Kreisā niere atrodas augstāk – no 11. krūšu līdz 2. jostas skriemelim. 12. riba šķērso kreiso nieri pa vidu. Kreisās nieres vārti atrodas 1. jostas skriemeļa līmenī.

Urīnvadi

Urīnvadi (ureteres) ir divas apmēram 25 cm garas caurulītes, kas transportē urīnu no nierēm uz urīnpūsli. Katrs urīnvads aizvada urīnu no vienas nieres. Urīnvads sākas vēdera dobumā kā tiešs nieres bļodiņas turpinājums un beidzas iegurnī – urīnpūslī, ieurbjoties cauri tā mugurējai sienai. Urīnvada izeja atrodas urīnpūšļa lejas daļā.

Urīnvads atrodas retroperitoneāli abpus mugurkaulam. Tā diametrs ir apmēram 6 – 7 mm, bet tam ir trīs sašaurinājumi – vietas, kurās urīnvada diametrs ir ap 3 – 4 mm. Urīnvada sašaurinājumi:

  1. Augšējais – pie neres vārtiem, kur urīnvads sākas no nieres bļodiņas;
  2. Vidējas – vietā, kur urīnvads ieiet iegurnī un šķērso kopējās iegurņa artērijas bifurkāciju;
  3. Apakšējais sašaurinājums – vietā, kur urīnvads ieiet urīnpūslī, slīpi šķērsojot urīnpūšļa sieniņu.

Virsnieru dziedzeri

Vēdera dobumā atrodas arī endokrīnu dziedzeru pāris, ko sauc par virsnierēm. Katrs virsnieru dziedzeris ir anatomiski saistīts ar nieres augšējo polu. Labajai virsnierei ir piramīdas veida forma, bet kreisā pēc formas vairāk atgādina pusmēnesi un ir lielāka par labo. Katrs virsnieru dziedzeris sastāv no garozas, kas veido orgāna perifērisko daļu, un serdes – dziedzera iekšejā daļa. Abas virsnieres apņem taukaudi (perinefriskie tauki) un nieres fascija, kura veido plānu starpsienu, ar kuru virsniere atdalīta no nieres, ar kuru tā saistīta.

Virsnieru dziedzeri sintezē dažādus hormonus un ievada tos asinsritē. Tie ir hormoni, kas piedalās organisma metabolisma, asinsspiediena, elektrolītu balansa, stresa reakciju un citu svaīgu funkciju regulācijā. Virsnieru garoza ir vieta, kur sintezējas steroīdie hormoni: minerālkortikoīdi (piemēram, aldosterons), glikokortikoīdi (kortizols, kortizons) un androgēni (piemēram, androstenedions). Savukārt serdē galvenokārt tiek producēti kateholamīni – adrenalīns un noradrenalīns.